DOMAS

Domas laboratorija un koučings

Idejas kā “mājas” - Ja Tu kaut uz mirkli esi sajutis šaubas, neizlēmību vai neticību sev, tad varu Tevi iedrošināt: ar Tevi viss ir kārtībā! Cilvēka galvā dzimstošas idejas kaut kur ir bijušas vai atrodas, un, ja nav bijušas, tad cilvēka doma tās rada. Viss, kas radies cilvēka domās un izteikts, tas viss pastāv un ir iespējams. Cilvēka doma nevar radīt neiespējamo un neesošo, jo neiespējamajam un neesošajam nav idejas, nav izteiksmes.

“Tikai savā sirdī cilvēkam jāmeklē atbilde uz visiem sarežģītajiem un neatrisināmajiem jautājumiem.” A.Klizovskis

Koučings ir tieši par šo, jo neviena cita cilvēka izstrādāta teorija nestrādā, arī citu cilvēku uzskati nepalīdzēs. Viss ir Tevī. Koučs ir cilvēks, kurš palīdz Tev pašam nonākt pie atbildēm, secinājumiem, risinājumiem, rīcības soļiem. Koučinga sesijas, vai vairāku rezultātā Tu spēsi izprast sava mērķa/jautājuma svarīgumu vai reizēm gluži pretēji, atklāsi tā nelietderību un spēsi atmest šo ideju kā sev nederīgu un nepiemērotu.

No visām Kosmosa enerģijām visvarenākā ir doma, kurai piemīt kā radošs, tā ārdošs spēks. Cilvēks, kā domājoša būtne, izmanto šo dižo spēku visā savas dzīves laikā, ik brīdi būdams nomoda stāvoklī, kaut arī viņš nesaprot savas domāšanas nozīmi, ne arī tās sekas savā personiskajā dzīvē un visā pasaulē. Cilvēks ir visuma atspulgs. Doma rada, nosaka formu, nosaka virzienu, dod dzīvību.

Rūpējieties par savu domu vērtību, kvalitāti un būtiski par to dažādību un daudzumu, jo galvenā prāta vajadzība ir just sevi dzīvu- vibrēt.

Domu, darbu, uzdevumu nereti ir pārak daudz. Katram pašam jāizsķiras, kas viņam ir visvairāk neatliekams, un ar to jāsāk. Koučingā tiek pielietoti dažādi instrumenti, ar kuru palīdzību ir iespēja veiksmīgi noformulēt savas šī brīža situācijas prioritātes. Steidzīgajā ikdienā visa ir tik daudz un viss šķiet steidzams. Trūkst skatījuma no malas (personīgā skatījuma). Koučinga sesijas laikā izveidojot, piemēram, dzīves apli diezgan skaidri izkristalizējas visas sfēras, kur aizplūst Tava enereģija. Iespējams domā, ka galvenais virzītājs nevar būt 1, bet ļoti bieži atrodot galveno virzītāju, kur ir nepieciešams veltīt šobrīd visvairāk uzmanību, būtiski mainās arī visas citas svarīgās sfēras, un tā vietā, lai skrietu un mēģinātu pagūt pilnīgi visu, iespējams izmantojot koučinga sesijas laikā šo instrumentu ir iespēja būtiskāko noteikt un virzīties jau 1 svarīgākās prioritātes virzienā.

Koučs Tevi virza, uzdod jautājumus un izmanto dažādas tehnikas, kas palīdz Tev rast atbildes, salikt nākamos soļus pašam.

Lai sāktu darboties ir nepieciešams grūdiens. Tas ir tas, ko dod cilvēka doma.


Tiekamies koučinga sesijās!

Patiesā sirsnībā,

Aija Bandere

Prāta kastītes

Brīnumi mūsu dzīvē


Daba Tevī un ap Tevi

Domas

Tavs ceļš

Pirmā reize

Partnerattiecības

Veģetatīvā distonija

Sliktas lietas = labas lietas

Karma

Tagad un turpmāk - pārdomas par dažādām tēmām


Kad iemīlēju sevi

Kad iemīlēju sevi, sapratu, ka skumjas un ciešanas ir tikai brīdinājuma signāli par to, ka dzīvoju pret savu patiesību. Tagad to saucu par “Būt sev pašam”.

Kad iemīlēju sevi, sapratu, cik stipri varu kādu aizvainot, uzspiežot otram viņa paša vēlmes pirms ir pienācis laiks un pirms cilvēks tam ir gatavs; un šis cilvēks esmu es pats. Tagad to saucu par “Pašcieņu”.

Kad iemīlēju sevi, beidzu vēlēties citu dzīvi un pēkšņi ieraudzīju, ka tā, kurā esmu šobrīd, piedāvā man visas izaugsmes iespējas. Tagad to saucu par “Briedumu”.

Kad iemīlēju sevi, sapratu, ka jebkuros apstākļos atrodos pareizajā vietā un laikā, un viss notiek tieši pareizajā brīdī. Es vienmēr spēju būt mierīgs. Tagad to saucu par “Pašapziņu”.

Kad iemīlēju sevi, beidzu zagt savu laiku un sapņot par nākotnes lielajiem projektiem. Tagad daru tikai to, kas man sagādā prieku un liek man justies laimīgam, ko mīlu un kas liek manai sirdij smaidīt. Daru to, kā es gribu un savā ritmā. Tagad to saucu par “Vienkāršību”.

Kad iemīlēju sevi, atbrīvojos no visa, kas kaitē manai veselībai: ēdiena, cilvēkiem, mantām, situācijām. No visa, kas mani vilka uz leju un novirzīja no mana ceļa. Tagad to saucu par “Mīlestību pret sevi”.

Kad iemīlēju sevi, beidzu vienmēr pierādīt savu taisnību. Un tieši tad arvien mazāk un mazāk kļūdījos. Tagad saprotu, ka tā ir “Pieticība”.

Kad iemīlēju sevi, beidzu dzīvot pagātnē un raizēties par nākotni. Tagad dzīvoju tikai esošajā brīdī un saucu to par “Gandarījumu”.

Kad iemīlēju sevi, apjautu, ka mans prāts var man traucēt un ka no tā var pat saslimt. Bet kad spēju prātu sasaistīt ar sirdi, tas kļuva par manu vērtīgāko līdzgaitnieku. Tagad šo mijiedarbību saucu par “Sirds gudrību”.

Mums vairs nevajag baidīties no strīdiem, konfrontācijām, problēmām pašam ar sevi un citiem cilvēkiem. Pat zvaigznes saskaras, tā radot jaunas pasaules. Tagad zinu, ka tā ir “Dzīve”.

Čārlijs Čaplins – kad iemīlēju sevi

www.psychologos.ru

Laimīgs es = laimīgi citi

Mūsdienās arvien vairāk dzirdam runājam par vēdisko kultūru attiecībās. Uzreiz rodas priekšstats, ka sievietei ir jābūt mājsaimniecei, bet vīrietim tam darba zirgam, kas visu velk. Jautājums paliek tāds, vai tiešām tas ir tā domāts, vai šīs lietas netiek kropļotas tās pamatos, vai tāda ir 21.gadsimta kultūra un iespēju griesti ir tik zemi? 
Šī tēma šobrīd aktuāla un vēlos vērst Jūsu uzmanību mazliet pamainot skatupunktu par šo tēmu.
Vai esiet pamanījuši, ka patiesi skaistas- krāsainas- dinamiskas un piepildītas attiecības ir vien tiem pāriem, kas katrs ir personība. Lai būtu piepildīts, realizēts cilvēks viņam nebūt nav jākļūst par “ento” biznesa īpašnieku. Piepildīts cilvēks ir arī tas kurš atradis sevi caur hobiju- krāsām, kūkām, dziesmām, sportu….
Vīrietim attiecībās ir jābūt aktīvajam posmam, kurš iet, dara, lec. Viņš ir tas kurš uzkurina pavardu/iededz dzirksti, taču, ja sieviete būs tā kas slāpēs sanāks vien “čuš”, tāpēc abiem attiecībās ir jādarbojas ar vienlīdzīgu jaudu, sieviete ir tā, kas iedvesmo vīrieti darīt. 
Mīļās sievietes, neizvirziet sev ultimātu: atrast vīru, lai neko nedarītu. Tas ir malds! Izvirziet mērķi būt laimīgai! 
Es gribu teikt, ka ikvienam ir jāatrod sevi kā personību, jo tikai tad mēs spēsim dot citiem, attiecībās. Ikviens ir dzirdējis “Laimīga mamma ir laimīga sieviete”, tieši tas pats ir ar attiecībām “Laimīgs Es = Laimīgi Citi” . Tieši tik vienkārši! 


Aija

Nāve, jeb dzīve pēc šīs dzīves

Nāve ir vien pretējs apzīmējums vārdam dzīve, tāpat kā nebūtu gaismas bez tumsas vai laimes bez nelaimes.  Saules bez ēnas.

Ja vēlies sauļoties noteikti priecāsies, ja ārā spīdēs saule un būs skaidras debesis. Iedomājies, ja Tu soļotu Sahāras tuksnesī, vai saule tad šķistu svētība vai sods?

Redz līdzīgi ir arī ar nāvi, viss ir atkarīgs no apstākļiem un  zināšanām. Nāvi var skaidrot vairākos līmeņos, piemēram:

- kristīgā pasaule bieži šo vārdu asociē ar atbrīvošanu no ciešanām.  Ar dzīvi kā kaut ko sliktu, bet beidzot izciestu un pabeigtu. Ievieš cerību, ka būs dzīve paradīzē, ja būsi bijis labs cilvēks. Par Kristīgās pasaules ieviestajiem apzīmējumiem  mēs varētu diskutēt ilgi. Bet stāsts nav par to, kas ir pareizi un kas nav. Katram sava ticība un izpratne.

Pavisam nesen apmeklēju lekciju pie Uģa Kuģa, viņš stāstīja stāstu, mēģināšu to maksimāli tuvu tekstam atstāstīt: Kristus sludinātājs vērsās pie cilvēka, kurš ticēja Krišnam un teica, Tu nonāksi ellē, jo Tavs Dievs ir malds, ir jātic Kristum, tam vienīgajam un visaugstākajam Dievam. Cilvēks jautāja sludinātājam (vai priesterim, īsti neatceros)- vai Tavs Dievs ir labs? vai Tavs Dievs ir skaists? vai Tavs Dievs ir pievilcīgs? Sludinātājs uz visiem jautājumiem atbildēja sakot: Jā. Cilvēks teica, ka vārds Krišna nozīmē- Vispievilcīgākā persona, un turpināja sakot, ka tad jau sanāk, ka Krišna ir tas pats Dievs!? Sludinātājs sāka bļaut un maurot, sakot, ka viņš runā nepatiesību un ka tādā veidā jau nu noteikti ceļš uz Paradīzi būs slēgts. Cilvēks jautāja: vai visi Paradīzē ir līdzīgi Tev/domā, jūtas? Sludinātājs atbildēja: protams! Cilvēks ne brīdi nedomājot teica: man nemaz negribas nokļūt Jūsu paradīzē!

- Mediķi soli pa solim ir apzinājuši, ka cilvēki mēdz “atdzimt”, jo ir  ieņēmuši otro elpu atjēdzoties pēc klīniskas nāves…

Redz, šeit esmu guvusi vienu vērtīgu dzīves ziņu. Kad cilvēks aiziet no šīs dzīves/ķermeņa ir pieņemts, ka telpa ir jāvalda klusumam un mieram…nez kāpēc par to aizmirst sagaidot mazo dvēselīti? Arī tad ir jābūt mieram, klusumam.

Mana māsīca strādā P.Stradiņa klīniskās slimnīcas reanimācijas nodaļā. Praktiski katru dežūru kāds aiziet. Mana māsīca vien saka, ka tas ir fiziski jūtams, un pat iepriekš paredzams. Vēl saka, ka vienmēr prasās izvēdināt telpas, palaist dvēselīti.

- Cilvēkiem, kuri strādā ar apziņu, ir skaidrs, ka nāve ir vien citāds apziņas stāvoklis un forma. Vai tiešām mūsdienās ir vēl kāds cilvēks kurš uzskata, ka nāve – tās ir beigas?

Kas tad īsti ir dvēsele? Dvēselei nav dzimuma ir tikai apziņa. Varētu teikt, ka dvēsele ir apziņa.

Kāpēc nāves tēma tik daudziem cilvēkiem šķiet Tabu? Pirms sāku rakstīt šo rakstu, domas kārtojot runājos ar vairākiem cilvēkiem, jautājot viņu domas par nāvi. Lielākā daļa atbildēja ar izbrīnu it kā es būtu pajautājusi kaut ko aizskarošu, pārējie vienkārši bija pārsteigti. Redz, mēs esam pieraduši runāt par plāniem/dzīvi ikdienu, un rītdienu, bet ja kāds jautā par nāvi ir lielākoties ir sajūta, ka cilvēks automātiski ieraujas čaulā.

Kāpēc gan ir radušās šādas sajūtas saistībā ar vārdu nāve? Jā, jā tas tiešām ir tikai vārds, apzīmējums kaut kam.  Tad nu attiecīgi kā nu kurais izvērtē šo monstru, kādam tas saistās ar atslēgām uz debesīm, kādam tā būs nokļūšana citā planētā, vēl kādam tas saistās ar tukšumu… aaa un ir vēl kāds kas domā, ka tas ir kaut kas līdzīgs “kaulainajai” ar izkapti rokās.

Vai bailes ir pamatotas? Vai vispār ir kāds “kas nāk pakaļ”? Mēs baidāmies no termina nāve, jo esam pieraduši dalīt terminus- dzīve un nāve kā kaut ko atsevišķu un atdalīti, esam aizmirsuši par vienotības apli, kas plūst viens otrā. Viss ir viens, nav ne balts ne melns, ne dzīves ne nāves. Varētu teikt, ka noris dzīves nepārtrauktība saskaņā (nevis dzīve un nāve kā kaut kas atdalāms).

“Dvēsele ienāk cilvēka ķermenī uz pagaidu dzīvi, un, kad pienāk laiks, tā atkal dodas prom pie citiem dzīvojošiem, jo dvēsele ir nemirstīga. Pasaules noslēpums ir tajā, ka viss ir dzīvs un nemirstīgs, vien uz mazu brīdi dodas prom un pēc tam atkal atgriežas. Nekas nemirst; cilvēki var izlikties par mirušiem un pārciest imitētas bēres… Un tad viņi atkal pieceļas sveiki un veseli un palūkojas pa logu kādā jaunā, dīvainā maskā.”

/ autors: Ralfs Valdo Emersons

Mēs esam gatavi pieķerties zināmajam, lai aizbēgtu no nezināmā. Pat tad, ja es tagad teiktu, ka dzīve tā ir jūra problēmu, jeb kā Uģis Kuģis saka “svētībiņu” jūra, bet nāve tā ir laimes un prieka osta, cilvēki man neticētu, jo kā gan Tu vari pieņemt to ko nezini. Bailes no nepazīstamā ir tās, kas dzen mūs pieķerties dzīvei un patiesībā tieši dēļ šīm bailēm mums ir grūti augt un virzīties savas dvēseles attīstībā, mēs baidāmies progresēt, jo baiļojamies, ka tad nāks mūsu beigas.

Ieskatoties no Teozofijas viedokļa

Ir sanācis vairākkārt domāt, kas tas īsti ir tas, ko cilvēki nožēlo, pirms aiziet no šīs dzīves, lasīju 2 interneta vietnēs, kur tika apkopoti pētījumi, ka cilvēks visbiežāk nožēlo, ka ir tik daudz strādājis. Pieļauju, ka nožēla droši vien būtu krietni mazāka, ja ikviens cilvēks būtu darījis darbu, kas patiesi to dara laimīgu. Pavisam nesen saskāros ar Vēdās sniegto informāciju un arī tas man lika aizdomāties, Vīrietis iet uz darbu, lai strādātu. Nāk mājās, lai atpūstos. Savukārt sievietei iet uz darbu kā uz atpūtu, un mājās iet, lai strādātu. Lai cik absurdi sākumā tas nešķistu, es nevaru nepiekrist. Šeit es vēlos uztaisīt nelielu pauzi un aicināt ikvienu apdomāt augstāk rakstīto ieklausoties sirdī/dvēselē nevis risinot aprēķinus prātā.

Mēs gribētu domāt, ka nāve pienāk tikai esot sirmā vecumā, un, ja esam precējušies vai ir dzīvesdraugs, tad labprāt iztēlojamies, ka nomirsim vecumā sadevušies rokās un vienā un tajā pašā brīdī. Esam droši, ka dzīve ir kaut kas ja ne labāks, tad kaut cik pazīstams salīdzinājumā ar nāvi. Cilvēku prāts visu laiku ir aktīvs un prāts visu laiku vēlas pierādījumus, gan par pēcnāves dzīvi, gan par dzīves jēgu. Mūsu prāts arī pats spēj izdomāt iemeslus kāpēc par to nedomāt, nerunāt, neinteresēties. Dvēseles attīstība notiek caur pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem, reizēm cilvēki labprātāk izvēlas sēdēt uz vietas, lai tikai justos droši – labāk palikt kūniņā nekā riskēt kļūt par tauriņu, jo kāds var pamanīt un nodarīt pāri, esot kūniņā ir daudz lielāka drošības sajūta.

Kā būtu, ja ikviens no mums apzinātos, ka nāve ir kaut kas līdzīgs, ja salīdzinām šodienu un domas par rītdienu. Kad mūsu dvēsele izlemj pamest ķermeni, mēs vienkārši nolemjam vēlreiz no jauna atvērt plakstus jaunai dienai.

Ļoti vērtīgs treniņš būtu kaut reizi mēnesī iedomāties, ka rītdiena vairs nekad nepienāks, ir palikušas vien pāris stundas ko dzīvot šajā reizē/dzīvē/šajā ķermenī… kā gan Tu dzīvotu savas pēdējās stundas? Vai steigtu atbildēt uz epastu kalniem, vai ieliktu FaceBook ziņu ar pēdējo “Selfiju”, vai pavadītu stundas žēlojoties un baidoties? Kā būtu, ja Tu pateiktos saviem dzīves līdzcilvēkiem/skolotājiem un ar smaidu gaidītu nāvi kā jaunu rītu, zinot, ka atgriezīsies savā mājā?

Vai esi laimīgs ar savu dzīvi? Vai dari šodien ko patiesi vēlies? Vai dzīvo šodien kā patiesi vēlies? Vai esi kopā ar cilvēkiem ar kuriem patiesi vēlies būt kopā? Vai esi mīlestības pilns pret sevi un pasauli kopumā?

Autore: Aija Bandere

http://domatajs.lv/nave-jeb-dzive-pec-sis-dzives/

Stāsts pārdomām

Reiz kāds cilvēks jautāja Sokrātam:
– Zini, ko man par tevi teica tavs draugs?
– Pagaidi, – apturēja viņu Sokrāts, – izsijā sākumā to, ko gatavojies man teikt caur trim sietiem.
– Trim sietiem?
– Pirms kaut ko teikt, vajag to izsijāt. Sākumā caur patiesības sietu. Vai tu esi pārliecināts, ka tā ir patiesība?
– Nē, es to vienkārši dzirdēju.
– Tātad, tu nezini, vai tā ir, vai nav patiesība. Tad sijāsim caur otru sietu – laipnības sietu. Tu gribi man pateikt par manu draugu kaut ko labu?
– Nē, gluži pretēji.
– Tātad, – turpināja Sokrāts, – tu gatavojies teikt par viņu kaut ko sliktu, bet pat neesi pārliecināts par to, vai tā ir patiesība. Mēģināsim trešo sietu – lietderības sietu. Vai tiešām ir tik ļoti nepieciešams darīt man zināmu to, ko tu gribi teikt ?
– Nē, nav nepieciešams.
– Tātad, – apkopoja Sokrāts, – tajā, ko tu gribi teikt nav ne taisnības, ne laipnības, ne lietderības.
Priekš kam tad to vispār …teikt?

/stāsts pārdomām, autors nav zināms

Pašizziņas eņģelis

Izzini pats sevi. Sevi jāredz pareizi, jāredz sevi tādu, kāds esi patiesībā. Pamanīt, atcerēties, aptvert. Es izzinu pats sevi, ieklausoties, ieejot sevī, lai redzu ne tikai savu ārējo veidolu, bet iekšējo, kas ir mana patiesā būtība. Ieklausīšanās sevī saistīta ar garu, ir vajadzīgs Gars, lai atcerētos sevi arvien no jauna. Būt saskarsmē pašam ar sevi, ar savu pirmatnējo attēlu, ko devis Dievs. Iekšējā būtība nav kas tāds, kas radies dzīves gaitā. To nevar pētīt no ārpuses, jāiespiežas savā dziļākajā būtībā. Tikai pareizi skatoties uz sevi, vari patiesi pazīt citus. Pašizziņa ir sāpīga, tā norauj masku no sejas. Eņģelis atbrīvo no bailēm ieraudzīt savu dvēseles tumsu. Tu drīksti būt arī tāds. Turi visu ko redzi Dieva gaismā un mīlestībā, tad viss pārvērtīsies. Tava pašizziņa noņems bailes no sevis, tā darīs tevi vienkāršāku, tu netiesājot varēsi pieņemt cilvēkus, kas ir ap tevi. Kas pazīst sevi, tas nenosoda citus.

/Anselms Grīns „Eņģeļi dvēselei”


Prāta spēlītes

Nomira cilvēks, viņa dvēsele sāka jaunu dzīvi. Un reiz uzrunāja To Kungu: "Parādi man, Tēvs, manu zemes dzīvi." Debesu Tēvs uzklausīja cilvēka lūgumu, un skat,- Zeme pienāca tuvāk un cilvēks ieraudzīja savu dzīves upi. Tās gultne vietām bija taisna, vietām - līkumota, ūdens bija vietām tīrs, vietām duļķains, vietām rāms, vietām krāčains. Krastā cilvēks ieraudzīja divējādas pēdas. "Vienas ir manējās." Viņš saprata. "Bet kas ir tas ceļabiedrs, kas visu mūžu nācis man blakus?" - " Tas biju es, kas tevi pavadīja," uz viņa mēmo jautājumu atbildēja Tas Kungs. Cilvēks izbrīnā iesaucās un atkal lūkojās pēdu virknē. Un pēkšņi iekliedzās: "Skaties! Vai redzi? Dažviet gar ūdens malu aiziet tikai vienas pēdas!" Viņš skatījās tālāk uz upes krastu. Tad pagriezās pret Tēvu un ar rūgtu pārmetumu teica: " Paraugies uz pēdām: vismelnākajās manas dzīves dienās es biju palicis viens- naidā, bailēs, sāpēs, zaudējumos... Kāpēc Tu mani pameti toreiz, kad man bija tik slikti?" tas Kungs atbildēja: "Mans dēls, vissmagākajās dienās tev bija grūti iet, un tad es tevi nesu uz rokām."

Citāts no Alana Čumaka grāmatas "Tiem, kuri tic brīnumam"

Sirsnībā, Aija

Par rītdienu, kura nepienāks

Gribējās mazliet apspēlēt tēmu par rītdienu kura nepienāks... protams gribētos domāt, ka ikvienam no mums vēl 100 gadi ko dzīvot un dzīvot, bet būsim reāli.

Reiz pienāks tas rīts, kurš nebūs tas ikdienišķais rīts, kad ar kafijas krūzi lasīsi planšetē jaunākās ziņas vai grauzīsi tostermaizi... tas būs rīts ar slaveno balto tuneli. Nē, nē es te nevienu nebaidīšu ar debesīm un elli, tas lai paliek citiem...

Tu atradīsies brīnumskaistā telpā, kuru piepildīs apbrīnojamu krāsu gaisma, kas mūsu pašreizējam krāsu diapazonam pat nav nolasāma.

Visdrīzāk Tu būsi tikai Tu pats, Tavs kodols, visbiežāk dēvējam par dvēseli... kas tad būs vēl kopā ar Tevi? "Sorry", Tavs Lamborghini paliks Taviem radiem vai līzinga kompānijai...arī jaunākais apple tiks kādam atdots, ja vien varēs noņemt gudrās paroles... mmmm ja godīgi no materiālām lietām ar Tevi kopa būs tieši nekas.

Es domāju, ka tajā brīdī būs svarīgs un mērāms tikai tas mīlestības daudzums ar kādu esi dalījies ar otru cilvēku...tās bučiņas ko esi uzspiedis savam mazajam brālim, dēliņam vai mammai... tie būs tie apskāvieni, kurus sniedzi draugam, kad viņam to visvairāk vajadzēja... Tas būs tas prieks, kurš tika izlēkāts vasaras peļķēs, sapikots sniega pikās un atstāts pie Līgo nakts ugunskura.

Es negribu nevienu baidīt, bet būs tā diena, kuru īpaši neviens negaida tāpēc celies ar smaidu no rītiem, dari lietas, kas sagādā Tev prieku, esi laimīgs! Dzīvo tagad un te!

Aija



Atriebība

Nemeklē spēku atriebībai! Meklē spēku, lai nenokļūtu situācijās, pēc kurām gribēsi atriebties. Izklausās cēli, bet vai iespējams?

Īpaši dusmās bieži domās notiek eksplozija, bieži uzskatam kā kāds ir pie kādas situācijas vainojams... bet vai tiešām tā ir? Vai tiešām konkrētā situācija ar Tevi ir notikusi, jo Tu esi balts un pūkains?

Katra situācija ir jātver kā mācību stunda un tad, ja nav Tavos spēkos ietekmēt situāciju, Tu spēj mainīt attieksmi pret notikušo un es esmu droša, ka situācija vairs neatkārtosies, ja būsi sapratis kāpēc ar Tevi tā ir noticis.

Piemēram, aizķer kāju, nu nekas nenotiek tikai nepatīkamas sajūtas caurstrāvo ķermeni, pēc dienas otrreiz atsit kāju, pat ja ne tajā pašā vietā varbūt arī citā... atkal tikai nolamājies un dzīvo tālāk, iespējams, ka vēl pāris reizes dažādās vietās aizķeries, gandrīz paklūpi vai arī nokrīti, bet tiec sveikā cauri ar zilumiem, līdz vienā dienā Tu salauz kāju... Jautāsiet, kas tad tur bija jāsaprot, tas, ka vienkārši vajag apstāties un padomāt vai tās lietas ko Tu dari ir pareizas, vai Tu nedari sev pāri, vai tiešam Tev tas viss ir vajadzīgs... ja neredzi šos mazos brīdinājumus, tad nāk kāds spēcīgāks, kas "noliek pie vietas" !

Un tad, kad šī situācija ir notikusi, noteikti kāds būs tas vainīgais vai tā būs bedre kuru nepamanīji un iegāzies, vai tas būs sētnieka nenokaisīts celiņš, bet varbūt vīra neuzslaucīts ūdens kas nejauši izgāzies no tējas krūzes, bet iespējams kaimiņam pie durvīm būs no iepirkuma maisiņa izkritusi eļļa.... un tad Tu dusmosies un sūtīsi "jaukas" domas.... jo diez vai kāds no mums ir tik jauks, ka teiks: "Ak sīkums, tā taču tikai lauzta kāja"... tas ko es gribu teikt, ja mēs meklēsim savā dzīvē kopsakarības un pamanīsim sīkumus, tad mums nenāksies saskarties ar patiesi graujošām sekām.

Ir būtiski saprast notikumu kopsakarības, jo notikumiem ir tendence pievilkt līdzīgus notikumus, tas attiecas, gan uz labiem, gan uz sliktiem! Īsāk sakot, jo vairāk domāsi par atriebību kādam kolēģim, ārstam vai vēl kādam, jo vairāk radīsies negatīvas situācijas, kurās būsi iesaistīts, un otrādi, jo vairāk meklēsi situācijās labās lietas, jo arvien vairāk labas lietas sāks ar Tevi notikt!!! Tas ir tieši tik vienkārši labais = labais un sliktais=sliktais!

Aija

Dialogs ar sevi par situāciju

Sarunājas 2 sievietes! Viena sieviete stāsta otrai, ka dēlam slikti klājas, strīdas ar sievu ik brīvu brīdi, laikam jāšķiras. Meitas dēls avārijā satraumējis mugurkaulu un ir piesiets pie gultas. Pašai arī gatavās nedienas, asinsspiediens lēkā, migrēnas visu laiku, kājas arī pampst un nogurst. Gribētos iet pie ārstiem, bet naudas nepietiek, jo apdrošināšanas nav... ar ārsta nosūtījumu rindas bezgalīgas. Otra sieviete uzklausa, atvadās, dodas mājās.

Sieviete atnāk mājās un viņas galvā raisās pārdomas A (no vienas puses) B (no otras puses)

Gan jau pazīstiet situāciju, kad galvu lauziet un domājiet kā būtu jārīkojas...


A: Nabaga sieviete, ak cik daudz visādu rūpju. Žēl viņas. Aiznesīšu kādu kūciņu, lai kaut mazliet iepriecinātu viņu. Bet varbūt iedot viņai naudu kādam no primārajiem ārsta izmeklējumiem?

B: Nevajag viņu uzskatīti par upuri. Tā ir viņas dzīve. Žēlums- neko nemaina, tas tikai pazemo cilvēku


A: bet viņai tik daudz nelaimju, un visas reizē. Mati ceļas stāvus!

B: Ciešanas un žēlums iet roku rokās, kā labākie draugi. Ciešanas, nozīmē ciest ar kādu kopā. Jautājums ir, vai Tev ir nepieciešams uzņemties svešu sāpi, svešas ciešanas?


A: Vispār dīvaini, vienmēr kad sarunājos ar šo sievieti pašai pēc tam sāp galva... Kāpēc tā? Vai tiešām sakritība/nejaušība?

B: Žēlojot otru sievieti, Tu viņas ciešanas uzņem arī pats. Būtībā Tu esi kā atkritumu trauks, kurā var samest visu lieko. Cilvēks, kad žēlojas savāc no Tevis Tavu enerģiju. Starp citu Tavu enerģiju paņem tāpēc, ka Tu esi atvērta un pārdzīvo līdzi.


A: vai tiešām ir jābūt absolūtam bezsirdim? Es taču esmu cilvēks un zinu, kā tas ir nonākt nelaimē!

B: nē, nav jābūt bezsirdim, bet tā vietā, lai cilvēkam vairotu ciešanas un sniegtu žēlošanu, sūti viņam mīlestības enerģiju. Jo vairāk mīlestības būs sirdī, jo mazāk vietas būs rūgtumam. Galvenais nosacījums, lai atbrīvotos no žēlošanas ir ticība taisnīgumam un noteiktajai lietu kārtībai visā visumā. Sūtīt vajag draudzenei spēku un mīlestību. Patiesībā mūsu iztēlei ir milzīgs spēks!


A: Vai tiešam tas viņai palīdzēs? Vai tad mana pašai nevajag to enerģiju?

B: Patiesība ir tāda, ka palīdzot otram īstenībā Tu palīdzi pats sev. Viss iet uz apli, arī enerģija. Daba nemīl tukšumu!!!


Tāpēc noteikti palīdzēsim un atbalstīsim līdzcilvēkus, taču ir jāpalīdz nevis jāžēlo un jāveido vēl lielāka problēma!

Aija


Zemnieks

Vakardien biju lekcijās un dzirdēju interesantu stāstu:

Dzīvoja zemnieks un viņam bija zirgs. Katru dienu abi kopā apstrādātāja laukus. Viss bija kā ierasts līdz vienu dienu zemnieks pamana, ka zirga vairs nav, pazudis.

Kaimiņi sāk vaimanāt un saka, ai kas par nelaimi, ko Tu tagad darīsi, kā dzīvosi... un ko zemnieks atbild: nu kā ir tā ir.

Paiet laiks un sētā zemnieks pamana savu zirgu, kurš atvedis arī ķēvi un mazu kumeliņu.

Kaimiņi: sasit plaukstas un līksmi gavilē, ak cik labi, cik labi! Zemnieks neko nesaka, tik parausta plecus.

Kad nu pienācis laiks iejāt kumeļu, zemnieks vienīgais dēls iejāj kumeļu. Kumeļš dikti spītīgs tāpēc jaunekli nomet no segliem un jauneklis rezultātā salauž abas kājas....

Kaimiņi šokā: ārprāts, kur tādu nelaimi, Tavs vienīgais dēls un palīgs! Ai ai ai!!!! Zemnieks tik rausta plecus un saka: kā ir tā ir... Kaimiņi domā, ka vecajam galīgi jumts aizbraucis, ja jau neredz patiesos nelaimes apmērus.

Pēc laika visus jaunos puišus izsauc, lai dotos uz cīņas lauku, tikai zemnieka dēls paliek mājās.... paiet laiks un puiši no iesaukuma vai nu neatgriežas, tie kas atgriežas ir ar dažādām paliekošām traumām...

Stāsta morāle: nav ne labu ne sliktu notikumu! Notikumi paši par sevi ir tikai notikumi. Mēs paši piedēvējam notikumiem enerģiju, tādējādi pastiprinām savu emocionālo saistību ar tiem. Visa dzīve sastāv no neskaitāmu notikumu virknējuma!

Tas kas vienu brīdi šķiet slikts, patiesība ir ļoti labs un otrādi. Tāpēc, ja šobrīd esi savas dzīves ne īpaši labajā brīdī- galvu augša Tu nezini, kā iegrozīsies Tavā dzīvē šis pavērsiens!  



Par laulību

Pavisam nesen manas pārdomas sāka raisīties par saistībām, respektīvi laulību.

Kas tas īsti ir LAULĪBA... kāpēc tā mēdz ilgt 1 gadu, kāpēc 5 vai kādam visu mūžu...

Pārdomas sāka rasties, jo tiekoties ar klientēm dažnedažādos sarunu ietvaros atgriezāmies pie šīs tēmas. Vislielākās pārdomas sāka rasties, kad vienai burvīgais klientei pēkšņi aizgāja vīrs pēc 15 gadu kopdzīves.

Tas kā pārdzīvot šo šķiršanos, neviens nevar būt padomdevējs,un ir jāklausa tikai un vienīgi sevi... es domāju, ka tas ir laiks, kura posmā vienkārši ir nepieciešams IZDZĪVOT, nevis meklēt vainīgos, tas attiecas, gan uz notikumiem, gan cilvēkiem...

Agrāk, pāris gadu simtus atpakaļ, cilvēka mūža garums bija daudz īsāks, diez gan labs mūžs bija nodzīvots tad, ja tika sasniegts 40 gadu slieksnis... Jā, tad laulība tiešā vārda nozīmē varēja ilgt visu mūžu... kaut gan pat šajā īsajā (garajā) mūžā, cilvēks reizēm paspēja apprecēt kādas 3 sievas, jo iepriekšējās 2 nomira radībās/dzemdībās...

Nereti dzirdam vārdus: "ooo tam jau 40 gadnieku krīze", bet vai tiešām?! Varbūt vienkārši attiecības, kuras sākušās iespējams 18 gadu vecumā ir vienkārši sevi izsmēlušas un cilvēki vairs nespēj viens otram sniegt to, ko vajadzētu sniegt 2 mīlošiem cilvēkiem, tā vietā notiek vienkārša pastāvēšana/izdzīvošana līdzās, jo tā ir ērti, tā ir pierasts un galu galā vēl dažādas saistības - kredīti, bērni...

Mūsdienās bieži dzirdam, kad par šķiršanās iemeslu min, man vairs nav tādu jūtu kā agrāk, pietrūkst asuma, nav emocionālās vai seksuālās saiknes... ko tad īsti tas nozīmē katram no mums?! Vai tiešām attiecības vien varam balstīt uz sava EGO izvirzītajām prasībām, vai mums ir tiesības vienpersoniski izlemt, vai ģimenei būt vai nebūt?!

un vēl nelielas pārdomas par solījumu, kuru dod laulātie viens otram: mūžīgi mūžos mīlēt... bet vai vispār drīkst prasīt kādam, lai dod šādu solījumu?! Kā tieši Tu vari garantēt savas sajūtas pēc 2,5,10,20,50 gadiem?! Mēs pat nezinām, ko domāsim, kā jutīsimies pēc nedēļas, kur nu vēl pēc 50 gadiem.

Lai attiecību burvība, es pat teiktu maģija būtu, ir jābūt uzmanīgam vienam pret otru...ir tādas "kosmiskās attiecības", kuras stāv pāri likstām, ikdienas lietām - darbiem un nedarbiem. Iespējams, izklausās, ka esmu laulību skeptiķe, gluži otrādi es patiesi cienu un mīlu savu vīru un ceru, ka mums ir kosmiskās attiecības.

Šīs pārdomas ir par to, lai, kas arī notiktu ir jāmeklē spēks sevī piedot tam otram cilvēkam, kurš ir uzdrīkstējies pateikt, ka attiecības ir sevi izsmēlušas... jo, ja patiesi mīlam, mēs sapratīsim, ka ar varu mīļš nevar būt, ar varu nevar pieprasīt - MŪŽĪGĀ solījuma izpildi...  Jā, var teikt, ka šis cilvēks ir egoists, jo domājis tikai par sevi pieņemot lēmumu, bet vai Tu neesi egoists domājot, ka viņam bija jādomā par Tevi?!

Mīlestība ir kā māksla, citiem tā nāk tik ļoti dabiski, bet citiem ir jāmācās ne tikai otram dot, bet pirmkārt mīlēt sevi. Tu nevari iemīlēt otru pirms esi iemīlējis sevi!

Laulības tas nav stāsts tikai par jūtām un emocijām, tā ir arī divu cilvēku partnerība un savstarpējā cieņa!

Aija

Sievietes būtība. Spēja pieņemt un atrast sevi

Ikdienā mans darbs ir saistīts ar ļoti daudzām un dažādām sievietēm. Es esmu ķermeņa estēts, bet reizēm saku, ka esmu arī dvēseles estēts.

Bieži dzirdu apgalvojumu: “Vai tad tas ir vīrietis, kas šādi dara!” , ” Kur mūsdienās ir palicis vīrišķais šarms un manieres…” “Ak, vai, ja Tu zinātu kāds manai draudzenei vīrs… nu pilnīgs lupata…” ” Kāpēc mūsdienās neviens vairs nejēdz atvērt durvis, atvilkt krēslu, vai tad viņiem mammas nav mācījušas, kā jāuzvedas džentlmenim?!”

Lūk, apgalvojumi… bet tie ir tikai daži no ikdienā bieži dzirdētajiem… tad nu līdz ar to vēršos pie manuprāt ļoti svarīga jautājuma: “Kas tad ir mūsdienu sieviete, kādas ir viņai piemītošās īpašības… vai viņa ir sevi cienoša un mīloša?!”

Šis ir stāsts, kas vijas caur manu būtību, šīs ir pāris atklāsmes, kas nākušas caur mani, manu ikdienu iedvesmojoties no dažādiem mūsdienu pasniedzējiem un guru. Iespējams, ka vairs nespēšu atšķetināt sākotnējās saknes, iespējams, ka nav būtiski.

Sievietes būtība

Sievietes būtība ģimenē ir apzināties, kas es esmu! Kamēr nav saprasta sievietes misija, tikmēr nevar būt skaidri saprasta arī vieta ģimenē.

Ja Tu pati sevi novērtē, pati sevi pieņem un saglabā gan vērtības, gan principus, kas Tev ir svarīgi, tad arī otra cilvēka acīs Tava vērtība tikai celsies.

Laimīga mamma un sieva ir tā, kura pirmām kārtām rūpējas par sevi!

Nedaudz no Agneses Bērziņas lekcijām

Ģimenes jēdziens: tētis gars, mamma dvēsele un cilvēka ego bērns. Sargeņģeļi brāļi un māsas. Tās attiecības, kādas katram no mums ir ar savu mammu, ir atspoguļojums tam kāds ir mums kontakts ar savu dvēseli.

Attiecības nav ne labas ne sliktas, viņas ir tādas, kādas viņas ir un tās ir raksturojošs lielums. Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz labām attiecībām.

Enerģija līdzīgā pie velk līdzīgo. (attiecībās, laulībā, saskarsmē…)

Ko šobrīd dara lielākā daļa dāmu visā pasaulē?! SPĒLĒ VĪRIEŠU SPĒLĪTES- konkurē savā starpā, kurai foršākas skropstas, kam lielāks dibens u.t.t.

Vai es drīkstu justies labi, ja kāds tā nejūtas, jā TU VARI! Ja mājās viens ir saskābis, tas nenozīmē, ka arī Tev vajag saskābt. Pietiek, ka viens ir saskābs.

Ārējā vide (priekšnieks, vecāki, draugi u.t.t.) mūs iespaido, ja mēs tam sākam ticēt. Ar  mums notiek tas, ko mēs vēlamies saņemt, ja vēlamies šos notikumus, tad tie tiek arī piesaistīti. Mēs paši izvēlamies, jo esam sava likteņa noteicēji. Ja mēs ticam, ka kāds zina labāk (mamma, draudzene, skolotājs…) tad tā noteikti arī notiek.

Lai sieviete sevi varētu pasniegt sabiedrībā un iegūt pirmkārt pašai sevi ir būtiski sevi adekvāti novērtēt. Bieži vien mēs vērtējam citus, bet aizmirstam, ka arī paši varam  novērtēt sevi. Pēdējā gada laikā, pateicoties iespējai būt ļoti īpašās lekcijās, esmu ieguvusi neaptverami vērtīgu informāciju caur praktizējošas psiholoģes Vitas Kanniņas darbu. Vēlos dalīties ar viņas sagatavoto informāciju par veselīgu pašvērtējumu.

Sevis pieņemšanai raksturīgi:

- Palikšana pie saviem uzskatiem, neskatoties uz to, ka citiem varētu būt citādi uzskati, kopā ar spēju mainīt savus uzskatus, ja tie izrādās kļūdaini.

- Spēja rīkoties pēc saviem ieskatiem bez vainas sajūtas un nožēlas arī gadījumā, ja tos neakceptē citi.

- Spēja netērēt laiku uztraucoties par rītdienu vai atmiņās par vakardienu.

- Spēja saglabāt ticību savām spējā, neskatoties uz īslaicīgām neveiksmēm un grūtībām.

- Spēja cienīt katra cilvēka personību un viņa noderīgumu priekš citiem cilvēkiem, neņemot vērā to, ka viņš varbūt atšķiras savās spējās un ar savu sociālo stāvokli.

- Brīva uzturēšanās kontaktā ar citiem, spēja gan pastāvēt uz savu viedokli, gan piekrist citiem.

- Spēja pieņemt komplimentus un uzslavas bez samākslotas kautrības.

- Spēja pretoties.

- Spēja pieņemt savas un citu jūtas, spēja apspiest jūtu izvirdumus.

- Spēja rast patiku visdažādākajās aktivitātēs, tai skaitā darbā, atpūtā, kontaktos ar draugiem, radošās izpausmēs, spēlēs.

- Spēja saskatīt cilvēkos labo, ticība viņa spējām, neskatoties uz viņu trūkumiem.

Turpinot par šo pašu tēmu- sevis pieņemšana, ticība sev un veselīgs pašvērtējums. Esmu guvusi dažādas atziņas, kuras esmu izveidojusi pati.

Bieži man tiek taujāts, kā man sevi iemīlēt, kā palīdzēt atbrīvot manu patieso būtību, viedoklis no mana skatu punkta:

Kā sevi iemīlēt:

1. Pārstāj sevi kritizēt.

2. Nevajag sevi uztraukt un biedēt. Uzticies dzīves pavērsieniem, ja Tu zināsi, ka Tu nevari nonākt sliktā vietā, Tev nebūs jābaidās.

3. Esi pacietīgs, laipns un maigs pret sevi.Visas lietas nāk īstajā laikā un vietā.

4. Turi atvērtu pratu. Saņemot negatīvu informāciju mums ir vairākas iespējas, mēs varam to transformēt pozitīvā informācijā vai ignorēt to.

5. Būtiski ir domāt pareizi, vismaz mēģināt kontrolēt savas domas, jo prāts izlaižas. Nomaini negatīvās domas ar pozitīvām, līdzīgi kā ar gaismu- ieslēdz un izslēdz.

6. Neesi tik prasīgs pret sevi, jo pilnīgi viss, ko mēs mācamies prasa laiku un pacietību.

7. Mūsdienās cilvēki slimo ar protekcionismu, būsim pacietīgi un pagaidīsim, dosim sev vairāk laiku.

8. Vainas sajūta, nevajag sevi vainot par lietām, kas ir bijušas pagātnē. Ja vainas sajūta nāk virsū un liekas, ka ir neizbēgama, atrodi mirkli, lai vari aizvērt acis uz 2-3 minūtēm un vienkārši elpot- būt šeit un tagad. Tas ļaus nomierināt prātu un atgriezties pie savas patiesās būtības. Ir svarīgi atcerēties, ka Tu pagātnes situācijā rīkojies, tā, kā tajā brīdī prati vislabāk!

9. Veidojam savu iekšējo pasauli! Nereti pieķeram sevi pie domas: “Vai es esmu to pelnījusi?” Ko Tu esi pelnījis? saldējumu…. sodu? Kāpēc? Tā ir tikai doma un tā var tikt mainīta. Zini savu vērtību, zini ko Tu vēlies un ko Tu esi pelnījusi.

10. Rūpes par savu ķermeni, ne tikai caur mentālo, bet arī caur fizisko plānu, vajag kopt savu templi ne tikai no iekšpuses, bet arī no ārpuses.

11. Es sevi mīlēšu, tad kad būs jauns darbs, jauns vīrs un tml. Ja godīgi tas ir sevis apmāns un ieraduma pēc pēc solījuma, nāk jauns solījums.

12. Kad Tu nomirsi, Tu paņemsi līdzi tikai mīlestību, neko citu no šīs pasaules. Bet kā gan Tu vari sevi mīlēt, ja nemīli pasauli, kurā dzīvo! Iemīli to!

13. Tev nav jāklausās TV, radio un tml., jo visa informācija, kurai ir jānokļūst pie Tevi tāpat nokļūs.

14. Ir labi pārrunāt, padiskutēt par idejām un problēmām, bet nevajag aprunāt konkrētas personas aiz muguras, pārrunā cilvēku īpašības- jeb to trūkumu.  Būtība ir vienkārša, kad Tu savieno konkrētu īpašību ar konkrētu cilvēku, mēs ietekmējam viņa auru/ būtību sūtot savu negatīvo enerģiju. Tādējādi mēs tikai vairojam viņa un savas negatīvās īpašības.

15. Režīms. Kas tad īsti ir pareizs režīms?

Pareizs režīms- tas ir tāds, kurš der katram no mums un visdrīzāk tas ir individuāls, JO MĒS ESAM DAŽĀDI! Tavs dienišķais uzdevums ir sevi izzināt & iemīlēt! Kas darbojas manī? Diez vai mums izdosies izzināt visus pasaules bioritmus, bet savu iekšējo ritmu izprast mēs gan varam!

16. Patiesi harmoniskam cilvēkam nav būtiski laikapstākļi un  gadalaiki, viņš izbauda ikvienu dzīves dienu!

17. Katrā cilvēkā ir kaut kas tāds par ko viņu cienīt.

18. Pārstāj dalīt lietas/notikumus/cilvēkus labajos un sliktajos. Nav labo un slikto ir attieksme un Tava personīgā pieredze.

19.Ja Tu neesi iesaistīts, tad Tu esi lielisks padomdevējs.

Es ticu, ka ar katru dienu mīlestība pieaugs pret sevi!

Bieži dzirdam, ka būtiski ir mīlēt sevi un izbaudīt mirkli. Labi atpūsties, pavadīt laiku ar citiem domu biedriem. Tad nu mazliet vēlos izteikties par dzīves baudīšanu.

Vispār jau dīvaina ir tā izpratne par dzīves baudīšanu… jā, tiešām dīvaini, ja bauda nākamajā rītā ir galvassāpes un/vai vemšana… dīvaini, ja par baudu tiek saukts nikotīns, pēc kura lietošanas mēs steidzam uzēst košļenes un mazgāt rokas…

Arī es ēdu saldumus, taču tas nenozīmē, ka vēlos iegūt cukura diabētu un caurumus zobos!

Kas tad ir tā saucamā dzīves bauda… kvantitāte vai kvalitāte…

Sevi cienošs cilvēks rūpējas par savu savas dzīves kvalitāti, izvairās no negatīvā un cenšas vairot pozitīvo…

Tas ko vēlos teikt: ir jādomā par mērenību, vajag baudīt dzīves garšu.

Iemācīties veikt pašanalīzi.

Brīdī, kad jūties sevī apmaldījies, vai nespēj rast kādu risinājumu. Es ieteiktu zīmēt nevis mandalu, bet gan pašam sevi tieši šobrīd ar visām savām sajūtām, iespējams, ka tas būs melns mākonis, iespējams- melns stārķis… tā nav nozīmes, svarīgi ir sevi atpazīt! Ideālā variantā var pierakstīt lapas aizmugurē visu, kas nāk prātā/dažādus atslēgas vārdus… iespējams, ka atnāks atbilde, iespējams, ka jauns jautājums…

Būtu labi šo uzdevumu atkārtot pēc dienas un tad pēc nedēļas, un salikt “bildi kopā” un veikt pašanalīzi.

Mīlēt var tikai cilvēks kuram ir ko dot!

Nekad neprasi mīlestību no cilvēka, kurš pats nekad nav mīlēts, jo viņš no Tevis to prasīs gan, bet nespēs neko sniegt pretīm un savu atkarību no Tevis skaidros ar bezgalīgu mīlestību.

Mazliet domu graudu no Osho grāmatas: ” Grāmata par sievieti saskarsmē ar sievišķo spēku.”

- Patiesībā ikvienā vīrietī ir daļa sievietes un ikvienā sievietē ir daļa vīrieša.

- Vīrietis var nopelnīt kaudzi naudas un gūt panākumus, tomēr ar to vien ir par maz. Mājas ir kas daudz vērtīgāks, un sievietei piemīt spēja jebkuru vietu padarīt par mājām. Viņa piepilda to ar mīlestību un maigumu, viņa palīdz vīrietim atgūt spēkus un atslābināties.

- Tomēr gan vīrieši, gan sievietes veido vienu cilvēci, viņiem piemīt īpašības, kuras papildina viena otru.

- Sieviete, kura mīl savu vīru, var vairot tā radošumu, iedvesmot savu mīļoto un pacelt augstumos, par kuriem viņš nekad nav pat sapņojis.

- Es vēlētos, lai vīrietis un sieviete kļūtu par vienu veselu, vienlaikus saglabājot savu neatkarību, jo mīlestība neierobežo – tā sniedz brīvību.

- Sievietei vajadzētu ieskatīties savā dvēselē, atklāt savas iespējas un izmantot tās, lai radītu sev brīnišķīgu nākotni. Vīrieši un sievietes nav nedz vienlīdzīgi, nedz nevienlīdzīgi – tie ir unikāli.

- Spēja būt mātei nav saistīta ar vecumu, tā ir daļa no sievietes būtības.

- Īsta atbrīvošanās padara sievieti par patiesu sievieti, ne vīrieša imitāciju. Mūsdienās tieši tas notiek – sievietes pārlieku tiecas līdzināties vīriešiem. Ja vīrieši smēķē, arī sievietes vēlas to darīt. Ja vīrieši velk bikses – arī sievietes tās valkā. Sieviete nepārtraukti tiecas atdarināt vīrieti, darīt to pašu, ko dara viņš. Diemžēl tādējādi viņa kļūst par otršķirīgu vīrieti.

- Es vēlētos, lai sieviete patiesi kļūst par sievieti, jo no viņas atkarīgs ir daudz. Viņa ir daudz nozīmīgāka nekā vīrietis, jo savā klēpī var iznēsāt gan vīrieti, gan sievieti. Tā dod dzīvību abiem -zēnam un meitenei – viņa izauklē abus. Ja sievietes būtība ir saindēta, arī viņas piens, ar ko baro bērnu ir saindēts.

- Sievietes brīvība ir daudz būtiskāka, tā ir absolūti nepieciešama, lai arī vīrietis būtu brīvs.

- Sievietei, lai viņa patiesi būtu sieviete, ir jābūt sievišķīgākai, maigākai, trauslākai. Savukārt vīrietim, lai viņš patiesi būtu vīrietis, ir jāiesakņojas savā vīrišķībā, cik dziļi vien iespējams.

- Es vēlētos, lai ikviena sieviete kļūst pēc iespējas sievišķīgāka, jo tikai tad viņa uzziedēs. Savukārt vīrietim ir jātop pēc iespējas vīrišķīgākam – tikai tad viņš varēs pilnībā uzplaukt.

Šo Osho grāmatu es varētu turpināt citēt, protams, ka nepiekrītu visai grāmatai, bet piekrītu ļoti daudziem citātiem. Caur augstāk minētajiem, ir arī mana izpratne par sievišķību, sievietes lomu attiecībās un vīrieti. Es gribu ticēt, ja sieviete vērsīs sev vairāk uzmanību – mājās iestāsies arvien vairāk miers, pilnība un mīlestība. Sievietei ir jāatgriežas pie savas patiesās būtības- pie mīlestības.

Es ļoti vēlos aktualizēt šo tēmu un radīt sievišķības Manifestu, aktualizējot, ka sievišķīga sieviete nebūt nav tikai mājsaimniece, viņa var būt arī veiksmīga uzņēmēja, bet nebūt nav jākļūst par “biznesa haizivi”. Ikdienā esmu pamanījusi jo spēcīgāka/vīrišķīgāka sieviete, jo maigākas dabas vīrietis! Daba mīl līdzsvaru un katram no mums ir izvēle.

Pamazām esmu atbildējusi arī uz darba ievada daļā aktualizētajām ievadfrāzēm: “Vai tad tas ir vīrietis, kas šādi dara!” , ” Kur mūsdienās ir palicis vīrišķais šarms un manieres…” “Ak, vai, ja Tu zinātu kāds manai draudzenei vīrs… nu pilnīgs lupata…” ” Kāpēc mūsdienās neviens vairs nejēdz atvērt durvis, atvilkt krēslu, vai tad viņiem mammas nav mācījušas, kā jāuzvedas džentlmenim?!”

Atbildes caurcaurēm vijas visā šajā esejā- mūsu sabiedrībā vīrietis ir tieši tik vīrišķīgs, cik sievišķīga ir katra sieviete, konkrētajā pārī un/vai attiecībās. Kā gan varētu būt divas vienādas enerģijas, skaidrs ir viens jo sievišķīgāka sieviete, jo vīrišķīgāks vīrietis un otrādi.

Es vēlos aicināt ikvienu sievieti, pirms noniecināt kādu vīrieti ieskatīties sevī un ieraudzīt vispirms savu sievišķo būtību. Mūsdienās lielā konkurences vide liek arvien vairāk sacensties, bieži vien mēs turpinām konkurēt arī mājās…bet vai tas ir tas, ko dziļi sirdī vēlamies?!

Būsim skaistas, sievišķīgas, gaisīgas būtnes, kas vairo ģimenē/darbā/pasaulē mīlestību un maigumu!

Aija

Būt vienam. Vientulība

Vai pazīsti sajūtu, kad esi absolūtā komfortā esot tikai ar sevi vien... sabiedrībā pazīstams apzīmējums ir vientulība...parasti cilvēki baidās no šī vārda... dažādās vecuma grupās šo vārdu saprot savādāk... vecāki cilvēki šo vārdu pieskaita tai pašai grupai, kas ir nāve, tumsa, panīkums... savukārt pusaudži pilnībā izvairās no šī vārda/sajūtām, jo būt vienam tas galīgi nav "cool" tātad Tu esi meža dīvainis, pat ja neesi jebkurā gadījumā ar Tevi k.kas nav kārtībā, ja vēlies būt nomaļus...

Īpaši par vientulību satraucas sievietes ap 30, jo to asociē, lai cik dīvaini nebūtu pārsvarā tikai ar to vai Tev ir ģimene- dzīvesbiedrs, bērni.... un starp citu, esmu novērojusi, ka tā saucamais vientuļnieces statuss lielāko tiess satrauc tikai apkārtējos...

Vai tiešam tas ir tik dīvaini un nereti sabiedrībā izsauc izbrīnu, kad priekšroka tiek dota vientulībai, jo reizēm esot sabiedrībā arī kļūst garlaicīgi.... klausoties citu cilvēku sarunās. Labāk būt vienai, nekā atrasties sliktā sabiedrībā. Kad esi viena vari būt pilnīgi Tu pati, brīva.

Aija



Cienīt bērnus

Bērni ir ļoti jūtīgi un dvēselē trausli. Ir nepieciešams sargāt viņu trauslo būtību un cienīt viņu dvēseli. Mēs jau no bērnības tiekam mācīti, ka jāciena veci cilvēki, vecāki, brāļi, māsas, dzīvnieki.... un tā tālāk, taču kaut kur pazūd tik ļoti būtiskā mācība: cienīt pašam sevi, cienīt citus bērnus. Vēl jo vairāk gribu aicināt ik vienu cienīt mazuļus vairāk par jebkuru vecu cilvēku, jo mazie ir tikko ieradušies pavisam tīri un patiesi šajā pasaulē, savā tagadējā dzīvē .

Pats būtiskākais šajā vēstījumā ir tas, ka ikvienam no mums ir bērna trauslā un jūtīgā dvēsele. Mēs baidāmies būt atvērti pret pasauli,un esam uzaudzējuši sev aizsargbruņu, jo ja mēs esam lieli un vareni, tad citi no mums baidās.

Jebkurš bērns ir pelnījis cieņu, tikai nepārprotiet mani, es nedomāju, ka vecākiem ir jāļauj sevi izmantot vai kāpt uz galvas. Sniedziet mīlestību, bet nepakļaujieties kaprīzēm. Ļaujiet bērnam augt un attīstīties. Esiet uzmanīgs un vērojiet viņa intereses un aizraušanās, nelieciet viņam īstenot savus nerealizētos sapņus.

Mīliet savu ego, sava bērna ego un nelauziet to, tikai tā Jūs ļausiet viņam būt tādam kāds viņš ir nācis, lai būtu un spēsiet realizēties arī paši.

Aija

Dzīves baudīšana

Vispār jau dīvaina ir tā izpratne par dzīves baudīšanu... jā, tiešām dīvaini, ja bauda nākamajā rītā ir galvassāpes un/vai vemšana... dīvaini, ja par baudu tiek saukts nikotīns, pēc kura lietošanas mēs steidzam uzēst košļenes un mazgāt rokas...

Arī es ēdu saldumus, taču tas nenozīmē, ka vēlos iegūt cukura diabētu un caurumus zobos!

Kas tad ir tā saucamā dzīves bauda... kvantitāte vai kvalitāte...

Sevi cienošs cilvēks rūpējas par savu savas dzīves kvalitāti, izvairās no negatīvā un cenšas vairot pozitīvo...

Tas ko vēlos teikt: ir jādomā par mērenību, vajag baudīt dzīves garšu.

Aija

Situācija un risinājumi - A un B

Ikvienam no mums dzīvē gadās labas dienas un ne tik labas dienas. Visa gudrība- kā mēs vērtējam katru notikumu, kā uztveram katru jauno pavērsienu.

Visa sāls slēpjas tajā, ka pats notikums ir vienkārši notikums. Tikai mēs paši pievēršam tam nozīmi un nozīmei spēku. Būtībā katra situācija jeb notikums pats par sevi nav ne labs ne slikts, jo tā vienkārši ir. Mums ir jāmācas situācijas pieņemt un skatīties uz lietām stāvot malā, izejot domās no konkrētās situācijas un paskatoties no malas ar vēsu prātu pieņem to.

Situācija: Vasara. No rīta pieeju pie loga. Visu nakti ir lijis lietus, visapkārt peļķes.

A: laiks briesmīgs, kur vien skaties visur peļķes un dubļi.

B: cik svaigs gaiss- peļķē rotaļās saulīte, zāle pēc lietus kļuvis vēl zaļāka, debesis zilas.


Situācija: Braucot uz darbu iekļuvu avārijā.

A: ak kā man šodien neiet. Tas idiots ieskrēja mašīnā, tagad jāvazājas būs pa autosalonu, tad vēl apdrošināšana....ehhhh

B: Dzīvs esi. Neviens nav cietis. Mašīnu var salobot. Priecājies!


Situācija: kavēju darbu, dabūju rājienu no priekšnieka.

A: Es taču neesmu vainīgs, tā vienkārši sanāca. Kaitina, ka vēl vairāk bojā jau tā neizdevušos dienu.

B: Padomā kāda tam ir svarīguma nozīme tuvākajos 50.gados....jā, tieši tā - nekāda.


Situācija: saņemu zvanu no mīļotā cilvēka, kurā viņš paziņo, ka neredz jēgu turpināt attiecības.

A: Kas tā par vienu sasodītu dienu...kas notiek? Laikam kādu citu atradis/atradusi ... kur esmu pieļāvis kļūdu.

B: mmm tātad tagad esmu brīvs... brīvība... nu man arī ir izvēle.

Situācija: aizgāju mājās un no bēdām piedzēros

A: Viss ir slikti, mašīnu sasitu, priekšnieks psiho, tagad vēl palieku viens... kāda vispār jēga dzīvot...

B: Var piesieties pilnīgi visam un meklēt cēloņus kāpēc ir tā kā ir... var vainot citus savā neizdevušajā dienā, bet var arī katrā situācijā meklēt gaišo pusi, jo notikumi paši par sevi tāpat turpinās notikt, tikai jautājums ir par mūsu attieksmi saskarsmē ar tiem.

Aija





Dzemdības ar vīrieša klātbūtni

Daudz un dažādas diskusijas notiek saistībā ap to vai vīrietim vajadzētu piedalīties dzemdībās vai nē. Mans viedoklis un, nu jau, pieredze, par vīrieša lomu dzemdībās.

Esi kalns

Kalna klātbūtnē ir spēks. Tas ir nesatricināms. Kluss. Mierīgs. Cēls. Tas vienmēr ir nešaubīgi tur, kur tas ir. Tas nedara neko. Tas vienkārši ir. Vīrišķā enerģija ir kā kalna stabilitāte. Redzot sevi kā kalnu, iespējams apjaust tās īpašības, kādas ir svarīgas, esot līdzās dzemdībās.

Kalnam nav jāpierāda savas klātbūtnes spēks ar aktīvu rīcību. Ja kāds uz kalnu izdara spiedienu, tas nesabrūk, nesašķeļas un nemēģina sākt situāciju kontrolēt. Tas paliek mierīgs un nelokāms. Esot kalns, Tu paliec nomodā un sniedz savai partnerei savas stabilās klātbūtnes spēku. Tas dos drošības sajūtu, kas palīdzēs viņai atvērties dzemdībām un bērnam.

Dzīvīgās partnerattiecībās vīrišķā enerģija plūst no vīrieša ķermeņa sievietes ķermenī. Ļoti uzskatāmi tas ir dzimumakta laikā. Vīrieša sēkla un viņa enerģija plūst sievietē, kuras ķermenis to saņem, patur sevī, pārveicot un sadala tālāk. Tava partnere Tavu enerģiju var izmantot, lai stabilizētu sevi. Vīrišķajai enerģijai apvienojoties ar sievišķo, tā pārdzimst jaunā dzīvībā.

Neviens cits nevar dzemdēt bērnu mātes vietā, taču Tu vari radīt to stabilitātes un drošības sajūtu, kas stiprina viņu šai darbā. Nesaki un nedari neko. Esi kalns!

Viņa ir ūdens

Kamēr vīrišķā enerģija ir kā kalns, sievišķā enerģija ir kā ūdens. Ūdens ir šķidrums, un tas mainās ātri, bez brīdinājuma. Tas var būt straujš un mutuļojošs vienā mirklī, bet jau nākamajā kluss un mierīgs. Tava partnere dzemdībās var izturēties līdzīgi ūdenim. Neapjūc, jo ūdens, ja tas nonāk strupceļā, spēj pāršķelt pat akmeni.

Esi kareivis!

Līdzās tam, ka esi stabils un nemainīgs kā kalns, esi gatavībā reaģēt uz notiekošo kā kareivis, Kareivis piedalās notiekošajā, esot pieejams un vienlaikus gatavībā kalpot un aizsargāt. Sieviete, kas dzemdē ir viegli ievainojama un viņai jājūtas pasargātai. Ja Tu būsi kā kareivis, tas ļaus Tavai partnerei savu enerģiju tērēt tikai uz dzemdībām, neuztraucoties par ārējiem apstākļiem.

Pēc "Fathers at birth", Rose St.John

Sagatavoja Vita Kalniņa (Ģimene centrs Līna)




www.egomane.lv

 .